Bieži vien koučinga klienti saka: “Es nezinu,” lai gan patiesībā nevēlas apzināties vai ieraudzīt atbildi. Ja tas būtu tik viegli, tad viņi jau sen to būtu izdarījuši.
“Es nezinu” var būt dažādi iemesli, bet, ja to pētām – varam nokļūt pie AhĀ! momenta.
Viens no visbiežākajiem iemesliem, kādēļ “nezinām”, ir bailes. Jo, iespējams, tas prasīs ieviest kādas pārmaiņas (piem., aiziet no darba) vai varbūt klients pietiekoši vēl neuzticas savam koučam un baidās, ko par viņu padomās. Iespējams, tās ir bailes no sava iekšējā kritiķa (“Ko uzvedies kā bēbis?!”). Iespējams, klients nevēlas kādu sāpināt (“Neesmu gatavs tādam solim”). Varbūt loģiskais prāts saka, ka atbilde ir muļķīga, bērnišķīga (“Es vairāk viņai nepatikšu”). Varbūt, pasakot skaļi, jutīšos neērti. Un varbūt vēl…
Lai kas tas arī būtu, tik ilgi, kamēr neapzināmies, ko domājam, mēs noliedzama daļu sevis.
Mēs vairāk domāja, kādiem mums JĀBŪT, nevis, kas, kādi ESAM. Tā darot, mēs bloķējam savu virzību uz priekšu.
Savukārt, kad ieskaties “acīs” šīm domām, sajūtām un saki: “Es zinu, man ir jāiet prom no šī darba, bet man ir bail” vai “Es jūtos kā mazs bērns, es nevēlos atvainoties”, vai “Jūtos gļēvulis. Esmu šausmās par to, ka viņi mani nesapratīs un smiesies.”
Tagad mēs sastopamies ar patiesību – un ar kaut ko reālu, ar ko var strādāt.
Tagad mēs varam izzināt sajūtas, vērtējumus, gatavot plānu B, atklāt jaunas iespējas un, svarīgākais, pieņemt personību kopumā. Tas nozīmē, cieņpilni pieņemt tās klienta daļas, kas baidās, ir apkaunotas, apmulsušas, aizvainotas.
Te 15 idejas, kā atbildēt uz “es nezinu” koučinga sesijā (varbūt ne tikai) un iespējams pārvērst to atklāsmē – Ahā! momentā:
- “Šis ir labs brīdis, lai sāktu. Uz mirkli atbrīvojies un vienkārši esi šajā “es nezinu”.”
- Izmanto klusumu. Neko nesaki un gaidi atbildi klusumā.
- “Atceries, tas, ka zini atbildi, nenozīmē, ka tev tas ir jādara.”
- Pirms tam lieto ievadfrāzi (piem., “mani urda ziņkāre”), kas mīkstinātu šo jautājumu: “Ko tu izliecies, ka nezini?”
- “Es arī tā dažreiz jūtos. Droši mirkli apdomājies un saki, kad rodas kāda ideja.”
- “Un, ja nu tu nejauši uzzinātu atbildi?”
- “Kas ir aiz “nezinu”? No kā tu izvairies?”
- “Kā tas tev ir nezināt?”
- “Kā tu šobrīd jūties, kad domā par atbildi?”
- “Hmm… Dziļi ieelpo un ļauj sev izjust šo jautājumu.”
- “Ja es uzsistu knipi un tu zinātu…” (un uzsit knipi)
- “Ja tavam “nezinu” būtu krāsa/ smarža/ garša/ skaņa, kāds tas būtu?”
- “Ja tev būtu man jāpasaka tikai apmēram vai iespējamais diapazons, apjoms…?”
- “Pamēģināsim kaut ko? Dziļi ieelpo un ļauj savai zemapziņai radīt atbildi attēla veidā.”
- “Paskaties uz situāciju no helihoptera lidojuma: iztēlojies, ka esi helikopters un lido pār savu dzīvi. Ko tu pamani? Skatoties uz leju no šīs jaunās perspektīvas, kā tu atbildētu uz šo jautājumu?”
***
Nebaidies un nemulsti no “es nezinu”. Izmanto kādu no idejām augstāk. Esi pacietīgs. Esi iecietīgs un empātisks pret klientu. Izrādi klientam, ka esi ar viņu bez nosodījuma. “Nezinu” ir daļa no procesa.
